Ilona Gonsovska ir strādājusi gan Maskavā, gan Rīgā ‒ šurp viņa pārcēlās 2005. gadā. Līdz pat traģiskajai bojāejai 2008. gadā viņai bija piesātināta radošā dzīve ‒ māksliniece ne tikai gleznoja, bet arī ilustrēja grāmatas, strādāja teātrī, veidoja interjera dizainu, kā arī bija starptautiskā, Vladivostokā notiekošā kinofestivāla „Pacific Meredian” galvenā māksliniece. Par Ilonas Gonsovskas diplomdarbu V. Surikova Maskavas mākslas institūta scenogrāfijas katedrā kļuva Raiņa lugas „Pūt, vējiņi!” iestudējumam radīta scenogrāfija. Šīs izrādes skices ir apskatāmas ekspozīcijā kā unikāli mākslinieces scenogrāfijas daiļrades paraugi. Mākslinieces gleznās atspoguļojas viņas īpašā, sarežģītā un individuālā pasaule visā kaleidoskopiskajā daudzveidībā.
Iepriekšējos gados Ilonas Gonsovskas darbu izstādes ir rīkotas Latvijā, Krievijā, Vācijā, Japānā, Lielbritānijā, Portugālē un citās valstīs.
Šajā izstādē ir apskatāmas vairākas mākslinieces radītās gleznas, tai skaitā ‒ lielformāta Latvijas ainavas, kas gleznotas Ilonai Gonsovskai raksturīgajā stilā.
„Ilona Gonsovska bija tipiska tā ‒ sarežģīti uztveramā un traktējamā, lūzumu un mokošas kaut kā labāka, netverama un ārkārtīgi individuāla ‒ gaidīšanas laika pārstāve,” saka „Krokin galereja” īpašnieks Mihails Krokins. „Šī gaidīšana kļuva par pašpietiekamu radošu motivāciju. Vieni mērķtiecīgi cīnījās, citi slēpās sapņu pasaulē, kas atradās tik ļoti tālu no mainīgās un cietsirdīgās realitātes. Tomēr tieši šis meklējumu vektors, šīs iekšējās konstrukcijas kļuva par realitāti, ko noteica individuāla vērtību skala, personīgi orientieri, uzdevumi, fokuss un valoda.”
Mihails Krokins uzskata, ka to, ko Ilona Gonsovska radīja savā darbnīcā, diez vai var saukt par individuāliem mītiem. Tāda pieeja bija ļoti populāra, tomēr viņa nemitoloģizēja realitāti, viņa vienkārši un mērķtiecīgi tiecās pēc kaut kā nezināma, idealizēja to, vēloties nokļūt šajā nezināmajā pasaulē. Un viņa to spēja, pastāvīgi ceļojot pa pasauli ar izstādēm un radošiem projektiem.
Māksliniece bija īsta romantiķe, apvienojot visas iespējamās pretrunas, kas raksturīgas šādiem raksturiem, ar savu rūpīgi sargāto iekšējo pasauli. Tā noteica mākslas veidu, tēmu un interešu loku, atspoguļojās viņas darbu stilistikā. Viņa ar sajūsmu un skumjām vēroja pasauli, kas eksistēja kaut kur aiz redzamības robežas, un darīja to ārkārtīgi pārliecinoši.
Izstāde „Atgriešanās” Rietumu Bankas galerijā būs apskatāma līdz 15. jūnijam.
